Latvijas nacionālais putns – baltā cielava

  1960.gada maijā Japānas galvaspilsētā Tokijā notikušajā Starptautiskās putnu aizsardzības padomes XII konferencē ieteica valstīm katrai izvēlēties «savu» putnu un kā nacionālu simbolu izmantot to dabas un jo īpaši putnu aizsardzības popularizēšanas nolūkā. Uz šo ieteikumu reaģēja putnu draugi samērā daudzās valstīs. Visatsaucīgākie izrādījās eiropieši.

  1965.gadā par Latvijas nacionālo putnu starptautiskā mērogā tika atzīta baltā cielava. Putna attēls tiek attēlots Latvijas Ornitoloģijas biedrības atribūtikā.

Kāpēc tieši baltā cielava?

  Mēģinot rast tādu vai citādu latvietiski ornitoloģisku likumsakarību, prātā tūdaļ, protams, nāk katras kārtīgas latviešu lauku sētas pavasarī un vasarā neatņemamā un pilntiesīgā sastāvdaļa – cielaviņa. Jā, cielaviņa – baltā cielava (Motacilla alba –latīniskais nosaukums) – zvirbuļveidīgo putnu kārtas cielavu dzimtai piederīgs, visā Latvijas teritorijā pagaidām ļoti bieži un plaši sastopams, mūsu folklorā salīdzinoši daudz cildināts, urbanizācijas garīgi nesakropļotajā tautas daļā joprojām labi pazīstams un ieredzēts, var pat teikt, cienīts dzīvnieks!

  Vai mūsu ornitologiem izdevies izraudzīties tiešām vislatviskāko putnu? Baltā cielava taču mājo ne tikai Latvijā, vēl vairāk – viņa apdzīvo bezmaz visu Eirāziju! Un tomēr – tieši mūsu zemītes vasaru bez šī smuidrā lidonīša pat iztēloties nespēju... Droši vien to nespēja arī daudzi senlaiku latvieši, jo, lai gan cielava neizceļas ne ar krāšņu tērpu, ne ar skanīgu dziesmu, tomēr izsenis iemantojusi šejienes iedzīvotāju labvēlību. Viņa, starp citu, ir minēta vismaz 230 tautasdziesmās! Smuidrs augumiņš, gracioza tekalēšana – dainās cielaviņa itin bieži izmantota sieviešu dzimuma cilvēku raksturošanai dažādās (pārsvarā labdabīgās) situācijās. Skaists un graciozs ir cielavas lidojums: viegls, ātrs, uzkrītoši viļņveidīgs un, kad vajag, arī apsviedīgs.

  Baltā cielava – viena no desmit pasaulē sastopamajām un viena no četrām Latvijā sastopamajām cielavu sugām. Mērot no smailā knābīša galiņa līdz slaikās, melnbaltās astītes beigu galam, viņa ir astoņpadsmit centimetrus gara, bet, mērot no knābīša gala līdz tai vietai, kur astīte sākas, – vien deviņus centimetrus gara, tātad, astīte sastāda pusi no putniņa garuma. Rumpīša spalvu tērps līdzīgi astītei – necils (melnpelēkbalts): samtaini melna galvas virspuse, pakakle un krūtis, balta pierīte, vaidziņi, un arī visa vēderpuse ir balta, bet mugura – pelēka. Tēviņu apspalvojuma krāsa pavasarī un vasarā ir maķenīt spilgtāka nekā mātītēm, bet rudenī arī tēviņi kļūst vizuāli necili – blāvāki. Vēl cielaviņai raksturīgas tievas un relatīvi garas kājiņas un spoži brūnas actiņas.

  Šis putniņš vienmēr uzturas atklātās teritorijās - apdzīvotās vietās (ne tikai lauku sētās, bet arī ciematos un pat lielās pilsētās, ja tajās netrūkst ēdamā, nereti ieraugāms ezeru un upju neaizaugušās piekrastēs, arī sūnu purvos, retumis – pat «svaigos» izcirtumos. Parasti viņu redz barības meklējumos sīkiem solīšiem tekalējam pa zemi, pa kādas ēkas jumta kori vai dīdāmies, mīdāmies uz kāda akmens, uz ciņa, uz siena zārda, uz malkas grēdas .Cielaviņa nepārtraukti atrodas kustībā - pat koka zarā (ne īpaši iecienītā vietā) sēžot, viņa nevar pavisam nomierināties – ik pa brītiņam sašūpo garo, slaido asti, knosās, kasās, bužinās.

  Baltās cielavas ligzda var būt visdažādākās formas un var būt veidota no visdažādākā materiāla – no sausām saknītēm, zariņiem, salmiņiem, zāles stiebriņiem, skaidiņām, sūnu kušķīšiem –, izklāta ar mājdzīvnieku vai savvaļas dzīvnieku spalvām, sariem vai ar pakulām. Perēkli mātīte, tēviņam mazliet piepalīdzot, ierīko kādā ēkas spraugā, pažobelē, nišās vai malkas grēdā, žagaru kaudzē vai dēļu, ķieģeļu, akmeņu un visādu citādu būvmateriālu vai biezākā dzīvžogā. Starp citu, itin labprāt, ja nav nekā piemērotāka, cielavas ieperinās arī cilvēku izgatavotos, īpašos, tieši viņām adresētos būrīšos.

  Lielākā daļa pārīšu perē divas reizes sezonā. Pirmajā dējumā (maijā) parasti ir 5–8, otrajā (jūnijā) – 4–6 pelēki raibas oliņas. Oliņas tiek sildītas 12 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļi pavada ligzdā pusotru divas nedēļas, par viņiem šai laikā pašaizliedzīgi rūpējas abi vecāki.

  Baltā cielava ir gājputns, kas ziemas pavada siltajās zemēs, galvenokārt Ziemeļāfrikā, arī Dienvideiropā un Rietumeiropā. Lai būtu drošāk, apvienojušās bariņos, ceļojumu ik gadu viņas iesāk jau augusta nogalē, beidz oktobrī. Dzimtenē atgriežas samērā agri. Drīz vien pēc sniega nokušanas – aprīļa sākumā.

  Raksts sagatavots balstoties uz Ilmāra Tīrmaņa publikāciju žurnālā „Vides Vēstis” Nr.9 (62) 2003