„Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti” (Aspazija)

 Reiz kādā Latvijas pilsētā dzīvoja puisis vārdā Pēteris. Viņš ar ģimeni dzīvoja lielā, senā mājā. Tajā bija trīs lielas 

guļamistabas, divas vannasistabas, liela virtuve un netīri bēniņi. Bēniņos ģimene parasti negāja, jo tur bija tikai 

vecas, nelietojamas, ar zirnekļu tīkliem apaustas mantas. Līdz kādu dienu Pēteris ar draugu Daini izdomāja, ka 

tur varētu atrast noderīgas lietas viņu mājiņai kokā, ko viņi bija uzcēluši tuvējā mežā. Pēteris palūdza vecākiem 

atļauju, bet vecāki atļāva tikai ar norunu, ka pirms mantas nesīs lejā viņi tās notīrīs, lai nepiegružotu priekšnamu. 

Draugi norunai piekrita un steidzās uz bēniņiem. Tur viņi nolēma, ka viņiem vajadzīgas mēbeles, mājiņas sargs, 

auduma gabali aizkariem un citām lietām un stipra aukla, no kuras izveidot otru izeju. Viņi nolēma, ka ņems 

galdu, trīs krēslus un nelielu skapi. Audumu viņi dabūja no klubkrēsla un milzīga auduma gabala. Kā auklu viņi 

atrada kuģa tauvu. Mājiņas sargu viņi meklēja ilgi, bet nevarēja atrast neko kas varētu par to kļūt. Līdz Dainis 

pašā bēniņu kaktā pamanīja vecus zābakus, kuri izskatījās, tā kā būtu piederējuši milzim. Dainis tos uzvilka un, 

par brīnumu, viņam tie derēja un bija ļoti viegli. Viņš aiz bailēm tos novilka. Pa to laiku viņam no mugurpuses 

bija pienācis klāt Pēteris. Ieraugot lielos zābakus, viņam iešāvās prātā, ka mājiņas sargs varētu būt neredzams 

milzis, kuram redzēt var tikai viņa milzīgos zābakus. Kad Dainis Pēterim pastāstīja, ka viņam zābaki der, arī 

Pēteris tos uzvilka. Un arī Pēterim tie derēja. Pēteris lika soli un būtu nogāzies, ja vien Dainis nebūtu viņu 

turējis, jo Pēteris domāja, ka zābaki būs smagi. Tad Pēteris, Daiņa turēts, lika otro soli. Abiem par brīnumu viņi 

ar vienu soli bija nonākuši septiņu jūdžu attālajā Rīgā. No pārbīļa Pēteris kāpās atpakaļ. Un atkal abi bija 

atpakaļ koka namiņā. Tad abi saprata, ka zābakiem ir burvju spēks. Ar tiem ar vienu soli var veikt septiņas 

jūdzes. Tajā dienā par zābakiem viņi vairs nerunāja. 

 Pienāca brīvdienas. Abi draugi atkal devās uz namiņu, lai turpinātu to iekārtot. Kad viss bija sakārtots, zem 

galda viņi pamanīja zābaku, kuru pārbīlī bija tur aizmetuši. Pēteris to pacēla un ieteica vēlreiz to izmēģināt. 

Dainis piekrita. Pēteris uzvilka zābaku, Dainis viņu pieturēja. Pēteris lika soli un viņi atkal nonāca Rīgā. Šoreiz 

zēni nenobijās. Pēteris pagriezās un gāja atpakaļ. Viņi atkal bija namiņā. Abi zēni klusēja. Tad Dainis ieteica 

iet mājās un satikties namiņā nākamajā dienā no rīta. Kad abi ieradās, Dainis ieteica namiņu nosaukt par 

‘’Septiņjūdžu zābaku”. Pēterim ideja patika, un viņš ar prieku piekrita. Pēterim zābaki bija iepatikušies, tāpēc 

viņš ieteica apskatīt pasauli un noskaidrot, kur vislabāk dzīvot. Visu dienu viņi ceļoja. Vakarā viņi apspriedās, 

kur būtu vislabāk dzīvot. Viņi sprieda līdz tumsai, bet visām vietām bija savi trūkumi. Vienā vietā bija par 

karstu, otrā pārāk auksts, citā atkal nepatika valoda. Viņi sarunāja nākamajās brīvdienās apceļot vēl citas 

vietas. 

Brīvdienās jau agri no rīta viņi bija namiņā. Šoreiz Dainis vēlējās vilkt zābakus, jo iepriekšējās brīvdienās tos 

valkāja Pēteris. Pēterim nekas nebija iebilstams. Tā viņi apceļoja daudzas valstis, bet nevienā nebija pietiekami 

labi. Vakarā viņi devās mājup un sarunāja tikties nākamajā dienā no paša rīta. Satiekoties Dainis ātri uzvilka 

zābakus, un viņi devās ceļā. Viņi bija ceļojuši jau gandrīz visu dienu. Pēkšņi viņi nonāca priežu mežā. Bija 

jūtama jūras smarža. Viņi pagāja uz priekšu, un tur pavērās brīnišķīgs saulriets. Viņi jau uz vietas nolēma, ka šī ir 

visbrīnišķīgākā vieta uz pasaules. Paejot tālāk, viņi dzirdēja cilvēku balsis. Valoda, kurā cilvēki runāja, bija 

visskanīgākā no visām. Pieejot tuvāk viņi saprata, ka valoda, kurā runā cilvēki, ir viņu pašu jaukā latviešu 

valoda. 

To noskaidrojuši, viņi devās atpakaļ uz namiņu. Veiksmīgi atraduši skaistāko vietu uz pasaules, viņi zābakus 

nolika atpakaļ bēniņos. Septiņjūdžu zābaki bija palīdzējuši atklāt visskaistāko valodu un valsti uz pasaules. 

Tagad tie atkal var stāvēt kaktā un gaidīt, kad tos apklās putekļi, lai pēc laika vēlreiz kādam palīdzētu atklāt, 

kura ir visbrīnišķīgākā valoda un vieta pasaulē.

Dāvis Krasts 

5.b klase

Skolotāja Agita Klētniece

• < Iepriekšējā
• Nākamā >