„Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti.’’Aspazija

Es ilgi domāju par šo tematu ,, Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti.’’ Ilgi nevarēju izdomāt, 

ko rakstīt. Vai rakstīt par rotaļlietām, par datoru vai ceļojumiem? 

           Man bērnībā ļoti patika vakaros iemigt ar priekšā lasītu pasaku, kuru jau zināju no galvas. Tagad tā 

vairs nav, es varu iemigt bez pasaciņas un vecākiem blakus, līdz aizmiegu. Mums jauniešiem ir daudz citu 

aizraušanos. Vakarā grāmatas vietā daži izmanto telefonus, lai palasītu forumus vai reizēm ziņas, lai aizsūtītu 

draugiem jaunāko bildi vai apskatītu draugu jaunākās bildes. Mūsdienās daudzus jauniešus grāmatas nesaista, 

viņi labprātāk aiziet uz kādu ballīti vai pasēž pie datora. Man mājās ir grāmata, kurā ir šī pasaka par 

septiņjūdžu zābakiem. Šī pasaka ir noslēpumaina, aizraujoša un jauka! Tādēļ man šķiet, ka šī tēma ir 

interesanta. Manuprāt, šie septiņjūdžu zābaki, kas apklājušies ar putekļiem, ir mūsu bērnības grāmatas, kas 

tagad stāv plauktā, krāj putekļu segu un tiek izvilktas tikai tad, kad mēs kārtojam māju, un mamma izdomā, 

ka tieši Tev, nevis mazajam brālītim, jāsakārto un jānoslauka putekļi no grāmatām ,arī manas bērnības 

mīļākajām. Teiciena posmā ir vārdi – septiņjūdžu zābaki šo vārdu vietā varētu būt arī citu pasaku nosaukumi, 

piemēram, Vinnijs Pūks vai kristāla 

kurpītes. Tas skanētu šādi: ,,Mans Vinnijs Pūks sēž kaktā ar putekļiem noklājies.” Vai arī ,,Manas kristāla 

kurpītes stāv kaktā ar putekļiem noklātas.’’ Man izdzirdot šo teicienu, gribas domāt par manām sen nelasītām

 grāmatām, par plauktu, kurā tās stāv saliktas rindā . Tā vien šķiet, ka viņas ir dzīvas un tagad bēdīgas un

 galvas nokārušas guļ tur samestas kaudzē un cer, kad kādreiz viņas atkal tiks izņemtas, noslaucītas, 

noglaudītas, maigi palocītas vai pamīcītas, paceltas saules gaismā, varbūt pat pasmaržotas un izvēdinātas un 

lasītas vecāku rokās guļot vai iespiestas azotē, jo kāds mazs bērns būs aizmidzis lasot. Viņas cer, ka nav 

pamestas uz visiem laikiem un ka vēl kādreiz tiks izmantotas un lasītas. Es atzīstos - es vēl joprojām gandrīz 

katru vakaru iekūņojos zem segas siltumā, iespiežu grāmatu rokās un lasu, līdz acu plaksti lēnām slīd uz

 leju, tad es grāmatu nolieku un laižos miegā. Reizēm nākamajā rītā lasu, kamēr vecāki guļ.

        Pēc šī stāsta man pašai gribas ielīst zem segas un palasīt. Es aicinu arī manus vienaudžus neaizmirst par 

grāmatām un vairāk lasīt. Grāmatas ir ļoti vērtīga lieta.

Santa Ābele

5. a klases skolniece

Skolotāja Evija Kiršblate

• < Iepriekšējā
• Nākamā >