„Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti.’’Aspazija

Es ilgi domāju par šo tematu ,, Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti.’’ Ilgi nevarēju izdomāt, 

ko rakstīt. Vai rakstīt par rotaļlietām, par datoru vai ceļojumiem? 

           Man bērnībā ļoti patika vakaros iemigt ar priekšā lasītu pasaku, kuru jau zināju no galvas. Tagad tā 

vairs nav, es varu iemigt bez pasaciņas un vecākiem blakus, līdz aizmiegu. Mums jauniešiem ir daudz citu 

aizraušanos. Vakarā grāmatas vietā daži izmanto telefonus, lai palasītu forumus vai reizēm ziņas, lai aizsūtītu 

draugiem jaunāko bildi vai apskatītu draugu jaunākās bildes. Mūsdienās daudzus jauniešus grāmatas nesaista, 

viņi labprātāk aiziet uz kādu ballīti vai pasēž pie datora. Man mājās ir grāmata, kurā ir šī pasaka par 

septiņjūdžu zābakiem. Šī pasaka ir noslēpumaina, aizraujoša un jauka! Tādēļ man šķiet, ka šī tēma ir 

interesanta. Manuprāt, šie septiņjūdžu zābaki, kas apklājušies ar putekļiem, ir mūsu bērnības grāmatas, kas 

tagad stāv plauktā, krāj putekļu segu un tiek izvilktas tikai tad, kad mēs kārtojam māju, un mamma izdomā, 

ka tieši Tev, nevis mazajam brālītim, jāsakārto un jānoslauka putekļi no grāmatām ,arī manas bērnības 

mīļākajām. Teiciena posmā ir vārdi – septiņjūdžu zābaki šo vārdu vietā varētu būt arī citu pasaku nosaukumi, 

piemēram, Vinnijs Pūks vai kristāla 

kurpītes. Tas skanētu šādi: ,,Mans Vinnijs Pūks sēž kaktā ar putekļiem noklājies.” Vai arī ,,Manas kristāla 

kurpītes stāv kaktā ar putekļiem noklātas.’’ Man izdzirdot šo teicienu, gribas domāt par manām sen nelasītām

 grāmatām, par plauktu, kurā tās stāv saliktas rindā . Tā vien šķiet, ka viņas ir dzīvas un tagad bēdīgas un

 galvas nokārušas guļ tur samestas kaudzē un cer, kad kādreiz viņas atkal tiks izņemtas, noslaucītas, 

noglaudītas, maigi palocītas vai pamīcītas, paceltas saules gaismā, varbūt pat pasmaržotas un izvēdinātas un 

lasītas vecāku rokās guļot vai iespiestas azotē, jo kāds mazs bērns būs aizmidzis lasot. Viņas cer, ka nav 

pamestas uz visiem laikiem un ka vēl kādreiz tiks izmantotas un lasītas. Es atzīstos - es vēl joprojām gandrīz 

katru vakaru iekūņojos zem segas siltumā, iespiežu grāmatu rokās un lasu, līdz acu plaksti lēnām slīd uz

 leju, tad es grāmatu nolieku un laižos miegā. Reizēm nākamajā rītā lasu, kamēr vecāki guļ.

        Pēc šī stāsta man pašai gribas ielīst zem segas un palasīt. Es aicinu arī manus vienaudžus neaizmirst par 

grāmatām un vairāk lasīt. Grāmatas ir ļoti vērtīga lieta.

Santa Ābele

5. a klases skolniece

Skolotāja Evija Kiršblate

„Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti.“

Ir maza Latvija, kas ir kā sīks grauds uz šīs Pausaules malas. Tās vēsture - uzvaras un sagrāvēs. Varam saņemt no 

paaudžu paaudzēm savas gudrības un nodot tās tālāk. Ikvienam ir kādas nepateiktas lietas vai nepiepildīti 

sapņi. 

Latvijai tādu ir bijis daudz. Mēs esam maza tauta, kas var paveikt daudz. Latvija ir maza valsts. Bet mūsu spēks 

un lielums mērojams ar septiņjūdžu zabakiem.

 Ne velti viens no tā, ko varam ielikt mūsu septiņjūdžu zābakos ir latviešu sakāmvārdi, tautasdziesmas un teikas. 

Galvenais, ka katram no mums ir kādi jauki un skaisti vārdi par Latviju, jo tieši tas vairo labo un skaisto mūsu 

tautā, nodot septiņjūdžu zābakus citiem.

  Tāpat kā šie zābaki ir stāvējuši paaudžu paaudzēs, tāpat to ir darījusi Latvija. No sīkas valsts lēnām izveidojusies 

stipra tauta, ko varam saukt par latviešiem. Neizsakāms prieks noteikti bija, kad atguvām brīvību. Mēs visi kopā 

esam to pārcietuši. Tāpat kā reiz mūse senči uzzināja vēsturi par valsti, kur viņi dzīvo, tāpat to tagad uzzinam 

mēs no vēstures muzejiem, cilvēku atmiņām un pierādījumiem par vēsturi. Šī ir daļa, ko varam ielikt septiņjūdžu 

zābakos. Tāpat arī tur varam ielikt asaras, kuras ir tecinātas mūsu karavīru dēļ, kas cīnījās par Latviju, jo tas 

mūs padara stiprākus un liek saprast, cik labi ir šobrīd, kad Latvija ir brīva. 

Tautas septiņjūdžu zābakos ir ielikts tik daudz asaru un ciešanu, turpretī tajā ir arī daudz prieka asaru un 

mīlestības pret savu valsti. Mēs uzvarējām! Latvijai atgūstot brīvību, šie 

vārdi nozīmēja daudz – visu. Tie bija vārdi, ko aiz priekiem teicām ikvienam. Beidzot kāds, kas nebija redzējis 

saules gaismu un zaļu 

zāli, to ieraudzīja. Mums visiem ir jāsaka paldies mūsu senčiem, kas šo izcīnīja. Tā ir vislielākā vērtība, ko šajā 

septiņjūdžu zābakā varam ielikt, tas mūs vieno un stiprinu mūs kā tautu, jo šie laiki Latvijai bija ciešanu, 

asaru un asiņu pilni. Tagad mūsu valsts ir brīva, un mēs dzīvojam elpojot ar to. Tā ir mūsu zelts un mūsu 

laime. Mums jāmīl un jāsaudzē tā. Pats galvenais jāpalīdz citiem, jo esam viena tauta un viens vesels.

  Mūsu labās īpašības arī ir viena no lietām, ko varam tajos ielikt. Ir svarīgi dzīvot Latvijā ar labiem 

nodomiem un skaistām domām par Latviju. Mēs ikviens varam palīdzēt Latvijai augt un attīstīties. 

Mēs varam palīdzēt mazās lietiņās – sakopt to, pacelt kādu papīru vai atkritumu, kas zemē nokritis, 

bet jauni un gudri cilvēki var veidot savus uzņēmumus un ražot Latvijā produktus. Tā mēs varam palīdzēt 

attīstīties Latvijai.

  Tā kā septiņjūdžu zābaki ir īpaša lieta, kas noteikti palīdz mūsu Latvijai, tad tā vienmēr augs un zaļos, jo 

liekot tikai vienu jūdzi mēs esam uzlikuši jau septiņas jūdzes. Šajā zābakā ir viss, kas Latvijai ir nozīmīgs,

 svarīgs un vērtīgs. Šie septiņjūdžu zābaki noteikti ir svarīgi ikvienā no mūsu dzīvēm. Pats galvenais atcerēties

 to, ka ja mēs darīsim daudz labus darbus un palīdzēsim, liekot tikai vienu jūdzi tuvāk vēl kādam labam 

darbam, mēs būsim paspēruši jau septiņas jūdzes. Svarīgi, lai neapstājamies pie iesāktā un noticam šiem 

brīnumainajiem septiņjūdžu zābakiem. Ne vienmēr mēs to ieraudzīsim un sajutīsim, bet dots devējam 

atdodas. Tieši to arī šie zābaki pierāda. Mums ir jāizvelk no kakta šie noputējušie septiņjūdžu zābaki un 

jānotic tam, ka tādi ir un, ka darot labu, tie mums palīdzēs. Jāsaliek tajos iekšā viss, kas mums ir svarīgs 

un jāvirzās uz savu mērķi nevis ar vienu jūdzi, bet ar septiņām, jo tā mēs tiksim ātrāk, un tā mūsu 

labie mērķi tiks realizēti.

Liene Ķirse

6.a klase

Skolotājs Dzintra Indriksone

„Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti” (Aspazija)

 Reiz kādā Latvijas pilsētā dzīvoja puisis vārdā Pēteris. Viņš ar ģimeni dzīvoja lielā, senā mājā. Tajā bija trīs lielas 

guļamistabas, divas vannasistabas, liela virtuve un netīri bēniņi. Bēniņos ģimene parasti negāja, jo tur bija tikai 

vecas, nelietojamas, ar zirnekļu tīkliem apaustas mantas. Līdz kādu dienu Pēteris ar draugu Daini izdomāja, ka 

tur varētu atrast noderīgas lietas viņu mājiņai kokā, ko viņi bija uzcēluši tuvējā mežā. Pēteris palūdza vecākiem 

atļauju, bet vecāki atļāva tikai ar norunu, ka pirms mantas nesīs lejā viņi tās notīrīs, lai nepiegružotu priekšnamu. 

Draugi norunai piekrita un steidzās uz bēniņiem. Tur viņi nolēma, ka viņiem vajadzīgas mēbeles, mājiņas sargs, 

auduma gabali aizkariem un citām lietām un stipra aukla, no kuras izveidot otru izeju. Viņi nolēma, ka ņems 

galdu, trīs krēslus un nelielu skapi. Audumu viņi dabūja no klubkrēsla un milzīga auduma gabala. Kā auklu viņi 

atrada kuģa tauvu. Mājiņas sargu viņi meklēja ilgi, bet nevarēja atrast neko kas varētu par to kļūt. Līdz Dainis 

pašā bēniņu kaktā pamanīja vecus zābakus, kuri izskatījās, tā kā būtu piederējuši milzim. Dainis tos uzvilka un, 

par brīnumu, viņam tie derēja un bija ļoti viegli. Viņš aiz bailēm tos novilka. Pa to laiku viņam no mugurpuses 

bija pienācis klāt Pēteris. Ieraugot lielos zābakus, viņam iešāvās prātā, ka mājiņas sargs varētu būt neredzams 

milzis, kuram redzēt var tikai viņa milzīgos zābakus. Kad Dainis Pēterim pastāstīja, ka viņam zābaki der, arī 

Pēteris tos uzvilka. Un arī Pēterim tie derēja. Pēteris lika soli un būtu nogāzies, ja vien Dainis nebūtu viņu 

turējis, jo Pēteris domāja, ka zābaki būs smagi. Tad Pēteris, Daiņa turēts, lika otro soli. Abiem par brīnumu viņi 

ar vienu soli bija nonākuši septiņu jūdžu attālajā Rīgā. No pārbīļa Pēteris kāpās atpakaļ. Un atkal abi bija 

atpakaļ koka namiņā. Tad abi saprata, ka zābakiem ir burvju spēks. Ar tiem ar vienu soli var veikt septiņas 

jūdzes. Tajā dienā par zābakiem viņi vairs nerunāja. 

 Pienāca brīvdienas. Abi draugi atkal devās uz namiņu, lai turpinātu to iekārtot. Kad viss bija sakārtots, zem 

galda viņi pamanīja zābaku, kuru pārbīlī bija tur aizmetuši. Pēteris to pacēla un ieteica vēlreiz to izmēģināt. 

Dainis piekrita. Pēteris uzvilka zābaku, Dainis viņu pieturēja. Pēteris lika soli un viņi atkal nonāca Rīgā. Šoreiz 

zēni nenobijās. Pēteris pagriezās un gāja atpakaļ. Viņi atkal bija namiņā. Abi zēni klusēja. Tad Dainis ieteica 

iet mājās un satikties namiņā nākamajā dienā no rīta. Kad abi ieradās, Dainis ieteica namiņu nosaukt par 

‘’Septiņjūdžu zābaku”. Pēterim ideja patika, un viņš ar prieku piekrita. Pēterim zābaki bija iepatikušies, tāpēc 

viņš ieteica apskatīt pasauli un noskaidrot, kur vislabāk dzīvot. Visu dienu viņi ceļoja. Vakarā viņi apspriedās, 

kur būtu vislabāk dzīvot. Viņi sprieda līdz tumsai, bet visām vietām bija savi trūkumi. Vienā vietā bija par 

karstu, otrā pārāk auksts, citā atkal nepatika valoda. Viņi sarunāja nākamajās brīvdienās apceļot vēl citas 

vietas. 

Brīvdienās jau agri no rīta viņi bija namiņā. Šoreiz Dainis vēlējās vilkt zābakus, jo iepriekšējās brīvdienās tos 

valkāja Pēteris. Pēterim nekas nebija iebilstams. Tā viņi apceļoja daudzas valstis, bet nevienā nebija pietiekami 

labi. Vakarā viņi devās mājup un sarunāja tikties nākamajā dienā no paša rīta. Satiekoties Dainis ātri uzvilka 

zābakus, un viņi devās ceļā. Viņi bija ceļojuši jau gandrīz visu dienu. Pēkšņi viņi nonāca priežu mežā. Bija 

jūtama jūras smarža. Viņi pagāja uz priekšu, un tur pavērās brīnišķīgs saulriets. Viņi jau uz vietas nolēma, ka šī ir 

visbrīnišķīgākā vieta uz pasaules. Paejot tālāk, viņi dzirdēja cilvēku balsis. Valoda, kurā cilvēki runāja, bija 

visskanīgākā no visām. Pieejot tuvāk viņi saprata, ka valoda, kurā runā cilvēki, ir viņu pašu jaukā latviešu 

valoda. 

To noskaidrojuši, viņi devās atpakaļ uz namiņu. Veiksmīgi atraduši skaistāko vietu uz pasaules, viņi zābakus 

nolika atpakaļ bēniņos. Septiņjūdžu zābaki bija palīdzējuši atklāt visskaistāko valodu un valsti uz pasaules. 

Tagad tie atkal var stāvēt kaktā un gaidīt, kad tos apklās putekļi, lai pēc laika vēlreiz kādam palīdzētu atklāt, 

kura ir visbrīnišķīgākā valoda un vieta pasaulē.

Dāvis Krasts 

5.b klase

Skolotāja Agita Klētniece